Svetlana Akimova aptuveni 20 gadus ir mājdzemdību vecmāte. Ieguvusi profesionālo vecmātes izglītību, pēc pirmās izglītības kordiriģente, ir arī psiholoģiskās izglītības diploms. Gadā pieņem ap 60-70 mājdzemdības un 10 radībās slimnīcā atbalsta kā dūla.
Pirmoreiz izbaudīju, kā Svetlana strādā, piedaloties prestižajā starptautiskajā konferencē “Midwifery Today”, kur Svetlana profesionāļiem – vecmātēm un dūlām – vadīja ķermeniski psiholoģiskas tehnikas nodarbību. Lai arī nebiju gaidībās, tomēr dzemdību dejā izspēlēju savas sajūtas, tostarp bailes, kādas tās vēl ir, par dzemdībām. Nodarbības beigās baiļu vairs nebija... Turklāt nodarbībā nebija garu runu, viss gāja caur ķermeniskām sajūtām. Tik brīnišķīgi! Nodomāju, ka vēlos to aiznest līdz Latvijai. Lūk, tas ir noticis.
Neliela saruna ar vecmāti Svetlanu Akimovu.
Linda R.:- Pēc pirmās izglītības jūs esat kordiriģente. Zinu, ka muzikalitāte palīdz dzemdībās. Kā to izjūtat?
Svetlana A.: - Tas loti palīdz vecmātībā. Mūzika attīsta spēju dzirdēt partneri, ir viegli ar otru runāt, otru izjust, viegli strādāt grupā. Jūti grupas dinamiku, kulmināciju, akcentus – tas viss, pateicoties mūzikai.
Otrs – diriģēšana, mūzikas instrumentu spēlēšana veidoja jūtīgus pirkstus. Es “runāju caur rokām”. Vecmātībā ir svarīgi, ka ir “vieglas rokas”.
Linda R.: - Un kā jūs nonācāt līdz vecmātībai?
Svetlana A.: - Četrus gadus mācījos kordiriģēšanu. Studijas beidzot, gaidīju bērniņu, apmeklēju dzemdību sagatavošanas kursus pie Tatjanas Sargunas. Kopā ar viņu arī 1991. gadā sagaidīju mājās savu pirmo bērniņu. Šī pieredze bija tāda, ka gribējās ar visiem dalīties! Pēc pirmajām dzemdībām bijām eiforijā. Ļoti īpatnējs, patīkams stāvoklis. Es nevarēju iedomāties dzemdības bez Dimas, mana vīra. Viņa atbalsta, mīlestības. Vēlējos visā dalīties ar vīru un bērnu.
Mana vecmāte teica – ko tu citiem stāsti, varbūt ne visi to izprot, labāk nāc pie tiem, kuri to patiešām vēlas dzirdēt. Es tobrīd audzināju mazuli un nestrādāju – kāpēc gan nedalīties savā pieredzē ar citiem? Tas bija laiks, kad no desmit kursu apmeklētājiem deviņi dzemdēja mājās.
Tobrīd praktiski nebija profesionālu vecmāšu, kas pieņemtu mājdzemdības. Jau pēc pirmās manis novadītās grupas mani sauca palīdzēt radībās. Man bija 22 gadi. Es nebaidījos – pati taču biju harmoniski dzemdējusi, un tas ir priekšnoteikums, lai palīdzētu citiem.
Sākumā atbalstīju dzemdībās kopā ar pieredzējušu vecmāti, tad – jau viena. Lasījām grāmatas, apmeklēju seminārus. Paveicās, ka jau pirmajā gadā bija iespēja apmeklēt treniņus pie ārstiem, vecmātēm – kā rīkoties dažādās situācijās.
Kādā brīdī sapratu, ka vajag būt godīgai pret to, ko daru, un ja reiz tik daudz atbalstu dzemdībās, vajadzīga izglītība. Ieguvu vecmātes izglītību.
Bija periods, kad daudz apmeklēju psiholoģiskus kursus pie izciliem pasniedzējiem, un ieguvu arī psiholoģiskās izglītības diplomu.
Man kā mājdzemdību vecmātei daudz devuši dažādi treniņi, semināri pie dažādiem vietējiem un starptautiskiem lektoriem. Jo plašākas zināšanas, kā var atbalstīt sievieti, ģimeni, jo dažādākām sievietēm var palīdzēt. Es izmantoju savā darbā homeopātijas, osteopātijas, allopātiskās jeb tradicionālās medicīnas, metodes, psiholoģisko atbalstu u.c. Visu laiku turpinu mācīties, piemēram, šobrīd pie izcilās vecmātes Gail Hart. Svarīgi gūt plašu un dziļu pieredzi.
Linda R.:- Ko apmeklētāji varētu iegūt, apmeklējot divu dienu programmu?
Svetlana A.:- Tā ir iespēja mācīties sadzirdēt, sajust sevi. Pieņemt sevi, kāda esmu. Nav vajadzības uz dzemdībām sevi pārveidot. Ir uzdevums labi saprast, kā esi uzbūvēta, veidota un balstīties uz to, kāda esi. Jo katra sieviete dzemdē tā, kā dzīvo. Ja sieviete dzīvē ir ļoti emocionāla, nevajag vēlēties, ka viņa pēkšņi radībās būs pats miers – diez vai viņa būs meditatīva, tas nav viņas dabiskais stāvoklis. Nevajag aizvērt to, kas ir tevī. Ja sieviete ir klusa, delikāta, biežāk arī dzemdības viņa ir tāda kā dzīvē. Ja sieviete apzinās, piemēram, ka viņai ir grūti gaidīt un ciest, viņa var arī apzināties, kas var palīdzēt nepretoties notiekošajam, bet pieņemt kontrakcijas. Piemēram, kāda sieviete izjuta vainas sajūtu par pirmajām dzemdībām, kas bija ar lielu medicīnisku iejaukšanos. Gatavojot viņu dzemdībām (otrās dzemdības bija plānotas slimnīcā, kur es atbalstītu kā dūla), godīgi atzina, ka viņai ir grūti neko nedarīt. Viņa atzina – es esmu darboholiķe un man ir grūti, kad nekas nenotiek, man vieglāk ir strādāt. Viņa sajuta, ka viņai nepieciešams blakus cilvēks, kurš atbalsta. Ka viņa ļoti vēlas dzemdēt bez atsāpināšanas, taču vajadzīgs kaut kas, kas tajā palīdz – dūla, elpošana, masāža. Un bija lieliskas dzemdības!
Cita sieviete, kura zina, ka viņai lieka uzmanība traucē, varbūt gribēs dzemdēt ļoti intīmi, nošķirtā vidē, iespējams, bez liekiem cilvēkiem.
Tieši ķermeniski orientētajās praksēs (kuras būs iespējams piedzīvot seminārā – Aut.), var labi sajust, kāda esmu un kāds atbalsts man vajadzīgs, to nevar ar prātu noteikt. Ir atšķirība, ko mēs domājam par savām vajadzībām un ko izrādām, te to labi var ieraudzīt. Tāpēc man ļoti patīk strādāt ar ķermeni, jo tādējādi lietas parādās skaidri.
Linda R.: - Jūs palīdzat arī kā dūla slimnīcā. Kā jūs jūtaties, sievieti atbalstot stacionārā?
Svetlana A.: - Ļoti mierīgi. Jo savos pirmssākumos es sāku strādāt kā neprofesionāle, līdz ar to nav grūti būt šādā lomā. Citkārt mēs uz slimnīcu dodamies jau uz pašu izstumšanas periodu. Paretam man slimnīcā atļauj būt arī vecmātei un bērniņu pieņemt. Slimnīcā manas klientes dzemdē, ja kādu iemeslu dēļ – medicīnisku vai psiholoģisku – to nevar darīt mājās. Parasti gan šādas māmiņas novirzu pie kolēģēm dūlām, jo ir daudz mājdzemdību.
Linda R.:- Viens tematiskais vakars būs veltīts zaudējumu tēmai – spontānie aborti, pārtrūkusi grūtniecība, priekšlaicīgas dzemdības, miruši bērni gaidību laikā un vēlākā laikā...
Svetlana A.:- Tas, atšķirībā no semināra grūtniecēm, nebūs praktisks seminārs, jo četrās stundās to nevar iespēt. Lekcijā runāsim, kādus etapus cilvēks iziet zaudējumos. Kā būt tajā visā... Sabiedrībā ir diezgan uzstājīgs uzskats, ka laiks dziedē, pēc gada būs vieglāk. Bet ir daudz situāciju, kad tā nav... Runāsim par niansēm pārdzīvojumos – ja ir pirmais spontānais aborts, ja tie ir atkārtoti u.tml. Ja mēs, vecmātes un dūlas, esam blakus dzemdībās, nevar izslēgt tēmu par zaudējumiem – spontānie aborti, nāve, priekšlaicīgas dzemdības... Senatnē teica, ka nāve un dzimšana ir viens un tas pats, tikai no citas puses.
Seminārs paredzēts gan profesionāļiem, gan tiem, kuri paši piedzīvojuši zaudējumu.
Linda R.:- Zinu, ka arī jums ir bijusi smaga pieredze – jūs zaudējāt savu trešo bērniņu, kad viņš bija četrus gadus vecs, dēliņu. Vai ar šo pieredzi arī dalāties semināros?
Svetlana A.: - Es noteikti stāstu par savu pieredzi.
Mūsu sarunā iesaistās Svetlanas vīrs Dmitrijs Akimovs: - Zaudējot bērnu, mēs apmeklējām psihologa lekciju par šo tēmu, taču tie, kas nav to paši piedzīvojuši, savos semināros pieļauj briesmīgas kļūdas, kas nevis palīdz, bet atkārtoti traumē vecākus. Viņu ideja ir laba, bet ir viegli ievainot vecākus, kas piedzīvojuši zaudējumus.
Svetlana A.: - Kad bijām Izraēlā, mani patīkami pārsteidza, ka viņu mediķiem māca – ja vecāki piedzīvo zaudējumu, ir aizliegta frāze: “Nebēdājies, dzemdēsi vēl nākamo bērnu”. Taču pie mums tas nereti ir pirmais, ko saka... Ja situācija ir grūta un izredžu maz, pateikt to, jā, tas ir tikai godīgi normāli.
No mūsu ģimenes stāsta zinu – laikā, kad sapratām, ka mūsu dēlu nevarēs izārstēt un rit viņa pēdējās dienas, cilvēki teica dažādus vārdus. Un ir tādi, pret kuriem joprojām jūtu siltumu un ir tādi, kurus vairs negribu redzēt... Liekas, it kā viņi visi teica līdzīgas lietas, bet – cik liela tomēr ir atšķirība. To arī runāsim, lai kā atbalsta personas vai tuvinieki tiešām sniegtu atbalstu, kas IR atbalsts.
Linda Rozenbaha