Pirtīžas* 20.septembrī, piektdienā.

Ir pienācis brīdis uzrakstīt un atcerēties, mazliet pārdomāt atmiņas un sajūtas... tieši tādēļ, ka vakar bija pirts dieniņa. Sajutu tās zālītes smaržas, ko plūcu savās lauku pļavās, sarunājot ar Mammu Dabu, ka tās vajadzēs mana dēliņa Kristera vannītei.

LASĪT TĀLĀK

Par pirtīžām biju daudz dzirdējusi un lasījusi. Gribēju savam puisītim veikt saru dzīšanu kopā ar zinošu, pieredzējušu cilvēku, lai viss būtu droši mums abiem. Ar mums kopā pirtīžās bija Linda. Ļoti patīkami bija sarunāties un ļauties...

Par saru dzīšanas vietu izvēlējāmies manu vecāku pirtiņu, kas man pašai ir ļoti tuva un mīļa, jo arī gaidot Kristerīti, šad tad sildījos uz zemākā pakāpiena. :)

Viss sakārtojās tā, ka pirtīžas veicām trīs mēnešu vecumā, ne par ātru, ne par vēlu... Domāju - viss notiek īstajā laikā, kā tam būtu jānotiek. Pēcdzemdību laiks sievietei ir ļoti emocionāls un prieka asaru pārpildīts. Kad nespēju valdīt pār savām emocijām tā, kā agrāk. T.i, varu saraudāties par "pilnīgi neparko". Tāpēc man bija ļoti svarīgi ar Lindu izrunāt pilnīgi visu, kāds bija dēliņa pasaulē nākšanas brīdis. Kā es jutos, kādas bija manas sajūtas. Bija patīkami to atcerēties un atstāstīt... mm... un palaist... palaist prom. Pie manis lai paliek tās atmiņas, kuras es gribu paturēt un lai lido tās, kuras gribu, lai aizlido. :)) Paldies Tev, Lindu. :))