Slimnīca bez ūdens, dzemdības ar vīramāti. Neonatoloģes pieredze postpadomju telpā un Latvijā
Iedomāsimies slimnīcu bez ūdens – to ved kannās un mucās. Vai bez ledusskapja, kur uzglabāt medikamentus. Palīdzības organizācija tomēr ledusskapi piegādā, taču slimnīcas galvenais ārsts stīvējas ar pārstāvi no Bērnu fonda, vēloties ledusskapi vest uz savām mājām. Galu galā kāds no vadības tomēr panāk, ka ledusskapis paliek slimnīcā, taču uz cik ilgu laiku, nav zināms. Tās nav ainas no kinofilmām, bet reāla Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas neonatoloģes Irēnas Zahares pieredze no laika, kad 13 gadus regulāri braukusi uz Aizkaukāza un Vidusāzijas valstīm kā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ārste eksperte.
Tie bija intensīvi izglītošanās gadi, jo varēja piekļūt jaunākajām aktualitātēm medicīnā un apgūt rietumniecisku pieeju, iepazīt un uzlabot medicīnas sistēmu minēto valstu vājākajos stacionāros, cienīt un pieņemt citu kultūru. Pieredzē ārste guvusi atziņas, kā uzlabot dzemdniecību un jaundzimušo aprūpi arī Latvijā. Šie vērojumi arī šobrīd likuši pamanīt un pētīt Latvijā – kad medicīniski iejaucamies pamatoti un kad to darām par daudz.
Darbu bijušajās Padomju Savienības valstīs neonatoloģe sāka nejauši – pirmajā reizē aizstājot kolēģi no Lietuvas, kurš bija iesaistījies PVO organizētajā Mātes un bērna veselības aprūpes programmā drošākai grūtniecībai un bērnu dzimšanai. Pēc tam jau aicināja viņu pašu. "Citkārt tas bija divu nedēļu brauciens, dažkārt sešas nedēļas. Piemēram, uz vietas pētījām konkrētā reģiona īpatnības dzemdību palīdzības organizēšanā – medicīnas sistēmu vai konkrētas medicīnas iestādes darbu. Tad mājās plānojām, kāda veida palīdzība un apmācība nepieciešama, gatavojām uz pierādījumiem balstītus mācību materiālus. Un devāmies atpakaļ, lai mācītu gan teoriju, gan kopā strādātu stacionāros dzemdību palīdzībā un jaundzimušo aprūpē," atceras ārste.
"Tika iepirkts dažāds nepieciešamais aprīkojums, mācījām, kā to izmantot. Pēc tam starptautiski neatkarīgi eksperti vērtēja rezultātus, salīdzināja ar labākiem reģioniem, jo mēs, kā likums, braucām uz vietām, kur ir vissliktāk. Gandarījums, ka ieguldījums deva labus rezultātus, bija liels visiem – gan mums, atbraucējiem, gan vietējai komandai.
Mēs ļoti cienījām vietējās tradīcijas, nejaucāmies – ja tevi ielūguši ciemos, vari palīdzēt tik, cik otrs to pieņem. Bija skaidrs, ka nevaram tikai kaut ko akadēmiski norunāt. Teiksim, mums bilda – jā, bet tas pie mums "nestrādās". Citreiz pusi nakts sēdēju, gatavoju materiālus, mainot tos atbilstoši situācijai. Kāda jēga stāstīt par izmeklējumiem un metodēm, kas viņiem nav pieejamas? Vienā valstī pat pa reģioniem situācija varēja kardināli atšķirties.
Mēs sadarbojāmies ar vairākām organizācijām – PVO, ANO Bērnu fondu, "Save the Children", dažādam organizācijām no ASV un Vācijas, Nīderlandes. Un viņi novērtēja, ka arī mēs, tāpat kā valstis, kurām palīdzējām, esam dzīvojuši Padomju Savienībā – ar līdzīgām, mums saprotamām, medicīniskajām tradīcijām. Mēs vairākus gadus intensīvi mācījāmies un pārmācījāmies, izmantojām arvien mūsdienīgākas, rietumnieciskākas metodes," stāsta Irēna Zahare.