Skriet pie ārsta, lūgties un klanīties. Vecmāšu darba ikdiena un tās ietekme uz sievietēm

"Man vienmēr jāskrien pie ārsta, jālūdzas, jāklanās," tā intervijā par savu darbu stāsta viena no vecmātēm. Likums ļauj aprūpēt grūtnieces un pieņemt dzemdības, bet vienlaikus nedod iespēju to darīt pilnībā. Tas sadārdzina grūtnieču aprūpi, kā arī veicina perspektīvu speciālistu aiziešanu no medicīnas sistēmas.

Latvijā sievietes visbiežāk grūtniecības uzskaitē stājas pie ginekologa. Skandināvijā un Lielbritānijā ierasta prakse ir vecmātes aprūpēta grūtniecība, kā arī dzemdībās tur vecmātēm ir lielāka rīcības brīvība. Ir zinātniski pierādīti ieguvumi sievietei un bērnam vecmātes aprūpētai grūtniecībai un dzemdībām. Arī sarunā, gan vecmātes, gan ārsti norāda uz ieguvumiem no vecmāšu aprūpes. Tāpat valstiski finansiāls ieguvums būtu šāda veida aprūpei. Kas traucē Latvijā attīstīt vecmāšu aprūpētu grūtniecību un kas ierobežo dzemdībās? Un – ko tajā zaudē sievietes?

Vecmāte ir patstāvīga profesija un likums ļauj šīs specialitātes pārstāvēm aprūpēt fizioloģisku grūtniecību, dzemdības, atbalstīt pēcdzemdību periodā noteiktu kompetenču robežās. To nosaka gan profesijas standarts, gan Ministru Kabineta 611. noteikumi. Kamēr "uz papīra" viss ir skaisti un eiropeiski, realitātē ir radikāla atšķirība, piekrīt Latvijas lielākās dzemdību palīdzības sniedzēja, RDN, galvenā vecmāte Vija Bathena-Krastiņa: "611. noteikumi deleģē vecmātei veikt grūtnieču (antenatālo) aprūpi, taču ir virkne normatīvo aktu, kas to liedz! Tas attiecas uz vecmātēm gan pašvaldību, gan privātajās iestādēs. Piemēram, vecmāte nevar izrakstīt recepšu medikamentus, darbnespējas lapu vai nosūtījumus. Man vienmēr jāskrien pie ārsta, jālūdzas, jāklanās. Protams, par to ir runāts politiskā līmenī – manuprāt, tā ir politiska nevēlēšanās kaut ko mainīt."

Tam pievienojas arī RDN galvenā ārste Dace Rezeberga. "Vecmāte ir īpaša profesija, vecmāte spēj novērot fizioloģiski noritošu grūtniecību, pieņemt dzemdības, atbalstīt pēcdzemdību periodā. Tomēr vecmātes ir Latvijā līdz galam neizmantots pakalpojumu sniedzēju resurss un noteikti kādā brīdī tam jāmainās. Jāatzīst, ka primārās aprūpes komandā (grūtnieču aprūpē) šobrīd vecmāte nav ar atplestām rokām gaidīta. Zināmā mērā vēsturiski ir iegājies – ginekologs ir tiešās pieejamības ārsts un sievietes lielākoties sievietes veselības jautājumus uztic ginekologam. Fizioloģiskas grūtniecības pārraudzībai "jāpieder" vecmātēm un ģimenes ārstiem. Ginekologs tomēr vairāk medikalizē grūtniecību – skatās caur ļoti medicīnisku prizmu. Bet normāli noritošas grūtniecības gadījumā sievietei ir vajadzīgs vairāk atbalsta, informācijas... Ginekologam nav tādas misijas to sniegt. Ārsts pēc iespējas vairāk nozīmē analīžu, ārstē – no šādas medikalizētas pieejas grūtniecībā vajadzētu iet prom, jo tā ir mazāk uz pacientu centrēta aprūpe," ārste iezīmē, kā tas skar sievieti, piebilstot: "taču – tiklīdz ārstu auditorijā ierunājos par to, ka fizioloģisku grūtniecību un dzemdības pārņems vecmātes, mazliet saasinot, šķiet – viņiem nedaudz atņems maizi. Vienlaikus ir skaidrs, ka nevaram pietiekami daudz sagatavot ginekologus ambulatoriskajai aprūpei. Turklāt Latvijā ginekologs tiek sagatavots kā operējošais speciālists – mēs negatavojam ambulatoros ārstus."