Nevēlos strādāt nepieņemošā un neatbalstošā vidē. Latviešu vecmāte Norvēģijā

Vecmāte Linda Mātere šo profesiju apguva jau zināmā briedumā. Piecus gadus strādāja par vecmāti Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un turpina būt pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātē. Kopš marta viņa ir vecmāte Norvēģijā, Trumses Klīniskajā universitātes slimnīcā. Līdzās tam iejūtīgumam un pieņemšanai, kāda Lindai ir dzemdībās, viņa ir arī skaļa patiesības paudēja. Sarunā viņa nesaudzīgi salīdzina vecmātes vidi, darba režīmu, iespējas un izglītību Latvijā un Norvēģijā, uzsverot, kā tas ietekmē pakalpojuma saņēmēju – jauno mammu, ģimeni un sabiedrību kopumā.

Par to, kā līgumdzemdības pašreizējos apstākļos kropļo dzemdību palīdzību Latvijā, kā to lielā mērā Latvijā ietekmē nauda, par vecmāšu darbu ierobežojošiem faktoriem, par darbu Covid-19 pandēmijas sākumā un Norvēģijas pieredzi sarunā stāsta Linda.

Kā tev radās ideja braukt strādāt uz ārzemēm?

Es savā darbā nonācu pie sajūtas, ka man šeit un šajos apstākļos nav īsti nekādu attīstības iespēju kā vecmātei. Bija sajūta, ka kaut kas ir jāmaina.

Kā tā var būt, ka Latvijas lielākajā slimnīcā nav izaugsmes iespēju?

Tas ir ļoti saistīts ar darba stilu un organizāciju katrā nodaļā, es varu runāt tikai par pieredzi Stradiņu (Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca – red.) dzemdību nodaļā. No vienas puses, vecmātes tur dara visu, tajā pašā laikā diezgan maz ko var darīt autonomi. Protams, Stradiņos ir vairāk patoloģisku dzemdību, un es neapstrīdu, ka tādās līdzās jābūt ārstam. Taču iespējas strādāt patstāvīgi nav arī ar sievietēm, kurām ir fizioloģiski noritoša grūtniecība un dzemdības. Jutu, ka varētu darīt vairāk, ka progress savā ziņā ir apstājies. Nesakārtotā darba vide un atbildības definējuma trūkums bija traucējošs faktors, kurš, iespējams, arī kolēģēs neraisīja vēlmi uz pārmaiņām. Kad atbraucu šeit, man pirmos trīs mēnešus bija ārkārtīgi grūti, jo daudz ko no tā, ko šeit daru, nebiju veikusi Latvijā. Piemēram, šuvusi plīsumus. Stradiņos to dara ārsti un tikai atsevišķas vecmātes. Es nekad nebiju izmeklējusi sievieti latentajā jeb dzemdību sākumperiodā. Manas spējas to darīt līdzinājās nullei. Vēlos uzsvērt mācību un prakses laiku – tajā nebija iespēju pilnībā šīs lietas apgūt, tas radīja bailes un nedrošības sajūtu, uzsākot darbu.

Šeit citādi noris dzemdību vadīšana, jo nodaļā katra vecmāte ir atbildīga no sākuma līdz beigām par konkrēto klienti: mēs pašas sievietes uzņemam, pašas vadām dzemdības, pašas viņas pārvedam un izrakstām.

Un Latvijā?

Atkal varu runāt tikai par Stradiņiem, un jāņem vērā nodaļas specifika. Arī tad, ja nodaļā iestājās fizioloģiska grūtniece, neko no tā visa nedarījām: uzņemšanā vienmēr piedalās ārsts, tāpat dzemdībās un pēcdzemdībās, izrakstīšanā, pat ja nav bijis nekādu patoloģiju, kaut visās šajās situācijās tas noteikti atslogotu nodaļas un dežūrārsta darbu. Norvēģijā vecmāte veic arī jaundzimušā pirmo novērtēšanu un bērnu ārsts mazuli apskata otrajā dienā pirms izrakstīšanās.