Kā nonācām līdz sajūtai – vēlamies adoptēt bērniņu. Siņicu-Siņavsku ģimenes stāsts

Līga un Juris Siņicas-Siņavski viens otru pazina krietnu laiku, pirms kļuva par pāri. Līdz kādā Kārļa Kazāka koncertā Juris organizēja papildu dziesmu par mazo rasas princesīti. "Savai princesītei Līgai," teic Juris, atklājot, ka dziesmas laikā viņš uzdāvināja viņai saderināšanās piespraudi – puķi. "Jo taupīgā Līga bija teikusi, ka divus gredzenus negrib," pasmaida Līga. Pirmajā laulību pusgadā bijusi doma pabaudīt vienam otru divatā un tad būt atvērtiem bērniem. Tomēr mazais nepieteicās... Ne pirmajā, ne nākamajos gados, tā veidojot savu pārbaudījumu un attiecību skolu... Šobrīd viņu ģimenē aug Krists un Karīna. Krists ir adoptēts, par Karīnu vēl gaidāma tiesa, lai juridiski to varētu izdarīt.

Kā sākās jūsu ceļš līdz bērniem?

Līga Siņica-Siņavska: Abi vēlējāmies bērnu, turklāt Juris – pat vairākus, tāpēc jutu “bioloģisko pulksteni elpojam pakausī” un rēķināju, ka nepaspēsim, ja atliksim. Tādēļ pusgadu, gadu pēc laulībām sākām mazo plānot. Tobrīd man likās, ka bērni rodas vienkārši. Jau pirmajā laulību gadā apmeklējām auglības atpazīšanas kursus un jutāmies gudri. Es regulāri pārbaudīju savu sievietes veselību. Cikls bija regulārs, un likās, ka nekādām problēmām nevajadzētu būt. Tomēr mazais nepieteicās. Ar domu, ka man kaut kad būs savi bērni, sāku apmeklēt padziļinātus kursus par grūtnieču psiholoģiju, tobrīd pat nezināju, ka tas ir pirmais dūlu mācību gads (vēlāk Līga turpināja mācības un kļuva par dūlu – aut.). Kursos satiku vēl cilvēkus, kas varēja ieteikt, pie kādiem speciālistiem doties. Tomēr – nekā.

Vai jūsu gadījumā ir kāds medicīnisks skaidrojums, kādēļ bērniņš nepiesakās, vai atbildes īsti nav?

Līga: Šķiet, ka piederam pie grupas, kur nav īsti izskaidrojama bērna nepieteikšanās. Varētu to saistīt ar endometriozi – man bija operācija, lai tīrītu tās skartās vietas, pārbaudīja arī vienu olvadu, viss bija kārtībā. Arī vīram veselību pārbaudīja, konstatēja pazeminātu auglību.

Bērniņam tā arī nepiesakoties, radās grūtības seksuālajā dzīvē – tajā ienāk spriedze, ja visu laiku ir viens mērķis un ik mēnesi seko vilšanās. Tad vēl nez kur parādījās cistīts ikreiz pēc mīlēšanās, kas vēl vairāk apgrūtināja izbaudīt tuvību. Dūlu mācībās arī apjautu, ka mana galva ir pilna un nevar “saslēgties” ar iegurni, bet to nav iespējams mainīt īsā laikā. Piedomāju arī, lai uzturs būtu auglību veicinošs, taču, ilgstoši to kontrolējot, beigās bija vairāk stresa nekā ieguvuma, jo arī spriedze auglību ietekmē negatīvi.

Kādā brīdī ļāvām sev dzīvot vieglāk un pieņemt situāciju, kāda tā ir. Tomēr vēl nesen, kad PEP mamma, ar kuru ik pa laikam satiekos, jautāja, vai jautājums par bioloģisko bērnu ir noslēgts vai atvērts, es godīgi atbildēju, ka tas joprojām nav noslēgts. Mēs ar Juri joprojām esam reproduktīvajā vecumā un prātā neesam to noslēguši. Tikai šobrīd to neizjūtam saasināti. Pirms bērniem bija posms, kurā ik mēnešreizes sagaidīju ar asarām. Nevarēju emocionāli savākties. Tagad, līdzīgi kā pēc senas traumas, dvēseles rēta ir palikusi, bet vairs nesāp tik ļoti.