Dzemdētāja kliedza: 'Tas nav mans bērns!' Grūtniecība pēc izvarošanas

"Lupe mētājas sāpēs, svīst un visu laiku atkārto, ka šo bērnu negrib, ka tas nav viņas. Jau laiks spiest mazo, bet Lupe spītīgi spiež kopā kājas, personāls visapkārt kliedz, ka viņa nogalinās dēliņu, kas tā par māti. Mazais piedzimst, un Lupe ar dēliņu nokļūst ārstu aprūpē. Man viss ir galā kā brīvprātīgajai dūlai, bet Lupe rīt tiks izrakstīta un, visdrīzāk, dosies mājās pie tā paša vīrieša, kas viņu izvaroja, un audzinās trīs bērnus, no kuriem vismaz viens nav gaidīts vai gribēts," tas ir fragments no latviešu dūlas Vairas Avotas stāstītā par brīvprātīgās darbu Meksikā, kur izplatīta seksuālā vardarbība mājās.

Šoreiz ielūkosimies, ko par izvarošanas epizodēm un tām sekojošo grūtniecību un abortu vai grūtniecības saglabāšanu saka zinātniskie pētījumi un speciālisti – psiholoģe, ārstes, sabiedrības veselības pētniece un dūla. Šis jautājums īpaši aktuāls kļuvis pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Arī Latvijā par to jau ir notikušas diskusijas, piemēram, “Delfi” publicētajā intervijā Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņesu Stankevičs apgalvoja, ka baznīca abortu neatbalsta un sievietēm bērni ir jāiznēsā. Citāds skatījums ir mācītājai un cietuma kapelānei Rudītei Losānei.

Klīniskā veselības psiholoģe Marija Ābeltiņa ļoti daudz strādājusi ar sievietēm, kas piedzīvojušas izvarošanu, desmit gadus atbalstot cilvēkus krīzes situācijās. “Izvarošana ir starp tām pieredzēm, kas ir visvairāk stigmatizētas un mītiem apvītas,” novērojusi psiholoģe. “Ja attiecībā uz izvarošanu kara apstākļos cilvēkiem, paldies Dievam, ir nepieņemoša attieksme, tad izvarošanas miera apstākļos gadījumā nereti paša upura, visbiežāk sievietes, rīcību apšauba – varbūt pati kaut ko ne tā darīja. Jāsaprot, ka izvarošana ir seksuālā varmācība un tā ir varmākas atbildības zonā, tā ir vēlme parādīt varu pār cilvēku. Karā tā var būt arī daļa no genocīda, kur otru pazemo, kā tas notiek šobrīd Ukrainā. Turklāt to, iespējams, dara ne reizi vien, grupā, ar priekšmetiem, ar spīdzināšanu – ļoti sāpīgā un traumatiskā veidā cietušajiem. Tas ir nopietns izaicinājums mentālajai veselībai.

Svarīgākais, ko vajadzētu sniegt cietušajām sievietēm, ir atbalsts. Nevis moralizēt vai uzspiest savus uzskatus un risinājumus.

Ir pierādīts, ka izvarošana atstāj sekas. Piemēram, posttraumatiskais stresa sindroms – tas novērots biežāk nekā sievietēm citās situācijās. Vienkāršiem vārdiem runājot, psihe “sastingst” – un sievietei ir sajūta, ka viņa netiek uz priekšu, viņa var satraukties no katras skaņas, var būt sāpju atmiņas, arī ķermeniskās – tas ir ļoti mokošs stāvoklis, kas prasa profesionālu palīdzību.”