Solis tuvāk tuvībai. Pieredzes stāsts par mazuļiem, kuri zīda krūti ķeizargrieziena operācijas laikā

Māmiņas, kuru bērni ir piedzimuši ar ķeizargrieziena palīdzību, savus mazuļus redz tikai 20 minūtes vai pat stundu pēc operācijas, kad mazais jau ir saģērbts un nomazgāts. Iespēja ieraudzīt savu bērnu uzreiz pēc izņemšanas no vēdera viņam ir liegta, taču 2018. gada decembrī tika sperti pirmie soļi tuvāk tam, lai viņām šī tik svarīgā tuvība ar bērnu būtu iespējama daudz ātrāk.

"Ir pasperts solītis tuvāk tam, ka nošķirtības brīdis mammai no bērniņa ķeizargrieziena laikā ir vien dažas minūtes. Divi "ķeizarpuikas" laimīgi zīda krūti vēl operācijas laikā!" tā savā priekā dalījās Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas vecmāte Linda Mātere. Atklājam, kā šī pieredze notika, ko tas dod un to, kā jūtas viena no māmiņām, kas varēja ātrāk būt tuvākā kontaktā ar bērnu.

Vecmāte stāsta, ka jau agrāk ar kolēģiem tika spriests, kā ķeizargrieziena operācijā padarīt īsāku mātes un bērna nošķirtības laiku, veicināt zīdīšanu un kontakta veidošanos. Ir valstis, kur bērniņa tētis, piedaloties ķeizargrieziena operācijā, var pat pārgriezt nabassaiti, bērniņš drīz pielikts pie krūts u.tml.

Taču šādas iespējas Latvijā palikušas ieceru līmenī, līdz 19. decembrī pienāca kāda no plānotajām ķeizargrieziena operācijām. "Parasti bērniņu pēc izcelšanas ārsts iedod man, es viņu pielieku mammai pie vaiga, nomēru un nosveru, uzvelku cepurīti un zeķītes, ietinu sedziņā un, ja ir tētis, sniedzu viņam, vēlams uzliekot pliku mazuli uz kailām tēta krūtīm, pēc tam mazo sasedzot. Mūsu slimnīcā tētis paliek turpat blakus pie mammas galvas," stāsta vecmāte.

Viņa atklāj, ka šajā reizē mazulis tik ļoti gribējis zīst, ka vecmāte instinktīvi pielikusi viņu pie mammas krūts. "Šķita, ja neliktu, bērns pats no segas izrāptos ārā un aizlīstu līdz krūtij," atceras vecmāte.