Paldies, vecmāt! Kāpēc vecmātes aprūpē ir labāks dzemdību iznākums
Atzīšos, kad pirms 18 gadiem gaidīju savu pirmo bērnu, man bija visai vīzdegunīgs ieskats par vecmātēm – domāju, ka viņas sniedz kaut ko mazāk nekā ārsti, ka ārsts ir kaut kas "pārāks". Tagad varu tikai nokaunēties par savu nezināšanu. Jau gaidību laikā, apmeklējot gan ārstu aprūpē, gan vecmāti iknedēļas sagatavošanās nodarbībās, redzot, cik daudz vecmāte var sniegt, manas domas sāka mainīties. Galu galā dzemdībām izvēlējos līgumvecmāti. To izdarīju arī nākamajās trīs reizēs, nenožēlojot nevienu ieguldīto eiro (ar nākamajiem bērniem arī uzskaitē biju tikai pie vecmātes). 5. maijs ir Starptautiskā Vecmāšu diena – šodien vari pateikt paldies savai vecmātei.
Vecmāte dziļi pārzina fizioloģiju
Vecmāte ir padziļināti mācījusies grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību fizioloģisko pusi. Ārsts vairāk izzina patoloģijas un sarežģījumus, un šo problēmu risināšanu. Tātad neviens nav ne zemāks, ne augstāks – katram ir savs darbības lauks.
Vecmāte prot nošķirt, kur beidzas dabiska dzemdību gaita un tādi sarežģījumi, ar kuriem viņa var tikt galā, un kur jau jāiesaistās ārstam, jo sākusies patoloģija.
Esmu arī dūla, un šajā darbā, kā arī dūlu mācībās novēroju, ka ir vecmātes, kas, izmantojot vecmāšu skolā un/vai papildus gūtās zināšanas un prasmes, ar dabiskām metodēm var palīdzēt sievietēm dažādās dzemdību situācijās, pavēršot tās labvēlīgā gultnē. Piemēram, ar pozām vai dažādām mazuļa ievirzīšanas metodēm var pamainīt bērna ne tik izdevīgu guļu uz dzimšanai vieglāku. Pazīstot sievieti jau iepriekš un iedziļinoties viņas emocionālajā pasaulē vai nepazīstot viņu pirms tam, taču dzemdībās iejūtīgi sajūtot dzemdētāju, vērīga vecmāte spēj uztaustīt emocionālās grūtības, kas traucē radībās, un palīdzēt uzrunāt un pārvarēt tās, jo dzemdības kā fizioloģisku notikumu ietekmē psiholoģiskie faktori. Teiksim, var gadīties, ka dzemdības apstājas, jo sievietei patiesībā ir bail, kā viņa tiks ar mazo galā. Vislabāk, ja sieviete jau iepriekš bijusi kontaktā ar vecmāti, izveidojusi uzticības pilnas attiecības un atklājusi šīs bailes. Tad ir vieglāk tās laikus izrunāt un rast iedrošinājumu. Taču dažkārt kādas bailes dzemdībās var izlīst kā īlens, un arī tad īstie vārdi vai klusums, pieskāriens kādā brīdī var palīdzēt tās mazināt vai izgaisināt, un dzemdības var virzīties tālāk. Ar to gribu teikt, ka vecmātes darbs nav tikai ar sievietes ķermeni, tas lielā mērā ir emocionāls, dvēselisks atbalsts.
Viss vecmātes ieguldītais gaidību laikā un mani meklējumi, kā sevi atbalstīt dzemdībās un atrast atbalstošu vidi un cilvēkus, attaisnojās, un es piedzīvoju tādas dzemdības, pēc kurām gribas dzemdēt vēl.
Jau minēju, ka ar pirmo bērnu gāju uz nodarbībām, kur katru reizi vecmāte Dina Ceple soli pa solim ar savu stāstījumu un skaidrojumu, cik gan daudz sieviete var pati izdarīt dzemdībās, kā tām sagatavoties, manas bailes nolobīja slāni pa slānim. Un es, kas sākumā biju domājusi dzemdēt ar ārstu un epidurālo anestēziju, izlēmu pamēģināt – kā tas būs, ja es gatavošos un izmantošu to, kas, šķiet, man varētu derēt dzemdībās. Atradu sev vecmāti un epidurālo anestēziju atstāju B gadījumam – ja nu viss iepriekšējais “nestrādās”. Tomēr viss vecmātes ieguldītais gaidību laikā un mani meklējumi, kā sevi atbalstīt dzemdībās un atrast atbalstošu vidi un cilvēkus, attaisnojās, un es piedzīvoju tādas dzemdības, pēc kurām gribas dzemdēt vēl. Un piepildījuma sajūtā par dzemdībām, kas pēc gada vēl nepārgāja, nolēmu rakstīt grāmatu – tā aizsākās ideja manai grāmatai “Gaidības un radības ar prieku”, kas tapa sadarbībā ar vecmātēm un mammām.